Neatkarīgas Latvijas valsts veidošanās

Август 3, 2022

Главная
История
Neatkarīgas Latvijas valsts veidošanās

Содержание

2. 1918. gads bija pretrunu pilns laika posms Latviešu tautai. Pirmais Pasaules Karš tuvojās beigām. Latvijas liktenis
3. Latvijas Republikas pirmais iekšlietu ministrs un ievērojams sabiedriski politiskais darbinieks Miķelis Valters (1874 - 1968). Ideja
4. 1915.gadā vācu karaspēks ieņēma Kurzemi un to pameta 2/3 iedzīvotāju. Sākās vācu okupācijas laiks. Rīgu atstāja
5. Izmaiņas latviešu tautas centienos iegūt neatkarību radīja 1917. gada februāra revolūcija Krievijā. Pēc cara gāšanas parādās
6. 1917.g. 3.septembrī vācu armija ieņem Rīgu un virzās uz ziemeļaustrumiem. Latvieši zaudē cerību par Krievijas uzvaru
7. 1917.gada 13.oktobrī Petrogradā (Pēterburgā) lielāko latviešu politisko spēku un organizāciju pārstāvji nolēma dibināt Latviešu Pagaidu Nacionālo
8. Pēc sabiedroto uzvaras pār Vāciju, revolūcijas un valsts sabrukuma 1918.g. 11.novembrī tika noslēgts Kompjeņas pamiera līgums.
9. Tautas Padome nebija tautas vēlēta pārstāvniecība. Tās darbība ilga 18 mēnešus (1918.g. 17. novembrim – 1920.g.
10. Toreiz teātra namu rotāja nacionālie sarkanbaltsarkanie karogi. Uz skatuves atradās Latvijas Tautas padomes locekļi. Svinīgo sēdi
11. Rīgas pilsētas II teātris (Nacionālais teātris)
12. Tautas padomes sēde 1918.gads - fotoreprodukcija no grāmatas "Latvijas Republika desmit pastāvēšanas gados", Rīga, 1928.g., 76.lpp.
13. Latvijas valsts proklamēšana.
14. Rezultāti: Latvijas valsts tika apvienota etnogrāfiskās robežās (Vidzeme, Kurzeme, Latgale). Latvija tika pasludināta par patstāvīgu, neatkarīgu,
15. Brīvības cīņas 1918. gada 18. novembris – 1920. gada 11. augusts. 1918. gada 19. novembrī TP
16. 1919.g. 22.jūnijā notika latviešu – igauņu karaspēka kauja pie Cēsīm, kuras rezultātā vācu karaspēks tika sakauts.
17. Turpinājumā fotogalerija no laikraksta “Diena” fotoarhīva Latvija Brīvības cīņu laikā. 1918.g. – 1921.g.
18. Bēgļi no Latvijas Maskavas Darba skolā. 1918. gads. Fotogrāfs nezināms
19. Latvijas armijas atkāpšanās no Jelgavas. 1919. gada janvāris. Fotogrāfs nezināms
20. Atsevišķā latviešu bataljona karavīru grupa pie Rudbāržu pils. Priekšplānā 3. no kreisās bataljona komandieris Oskars Kalpaks,
21. Piemineklis Kārlim Marksam pie Rīgas Strādnieku deputātu padomes (tagad Augstākā tiesa) ēkas. 1919. gada pavasaris. Fotogrāfs
22. Kuģis „Saratov” pie Rīgas pils. 1919. gada jūlijs. Fotogrāfs nezināms
23. Bermonta armijas parāde. 1919. gada 1. septembris. Fotogrāfs nezināms
24. Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis pirmajā Latvijas armijas parādē Esplanādē. 1919.
25. Rīgas pils bermontiādes laikā. 1919. gada novembris. Fotogrāfs nezināms
26. Latvijas armijas Ziemeļlatvijas brigādes un Igaunijas armijas karavīri pie bruņuvilciena. 1919. gads. Fotogrāfs nezināms
27. Mājturības kursi Priekuļos. 1919. gada rudens. Fotogrāfs nezināms
28. Bermonta armijas atstātās automašīnas Jelgavā. 1919. gada novembris. Fotogrāfs Kārlis Upesleja
29. Svinības Jelgavā pēc Bermonta armijas padzīšanas. 1919. gada novembra beigas. Fotogrāfs nezināms
30. Cēsu kājnieku pulka riteņbraucēju rota Priekulē. 1920. gada janvāris. Fotogrāfs nezināms
31. Ministru prezidents Kārlis Ulmanis Priekulē. 1920. gada 26. janvāris. Fotogrāfs nezināms
32. Bēgļi Rēzeknē. 1920. gads. Fotogrāfs Mārtiņš Lapiņš
33. Mājas atjaunošana Ilūkstes apriņķī. 1920. gada oktobris. Fotogrāfs nezināms
34. Zemnīca Ilūkstes apriņķī. 1920. gada novembris. Fotogrāfs nezināms
35. Imantas pulka karavīri Rīgā. 1920. gads. Fotogrāfs nezināms
36. Latvijas Republikas miera sarunu pārstāvji atgriežoties no Maskavas. Uz perona Zilupē. 1920. gada 14. jūlijs. Fotogrāfs
37. Cūku ganiņš Latgalē. 1920. gads. Fotogrāfs nezināms
39. Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste pasniedz Lāčplēša Kara ordeni 4.Valmieras kājnieku pulka pulkvežleitnantam Jānim Liepiņam. 1920.
40. Darba rīku fabrikas „Plutons” strādnieki Liepājā. 1921. gads. Fotogrāfs nezināms
41. Latvijas diplomāti Parīzē Latvijas de iure atzīšanas dienā. 1. rindā no kreisās: Latvijas Republikas diplomātiskais pārstāvis
42. Latvijas Republika 1920. gada 17. un 18. aprīlī Latvijā notika pirmās brīvās vispārējas, vienlīdzīgas, tiešas, aizklātas
43. Turpinājumā fotogalerija Rīga 20gs. sākumā
44. Mārstaļu iela. 20. gs. sākums Mazā Monētu iela. 20. gs. sākums
45. Rātslaukums. 20. gs. sākums Burinieki Daugavā. 20. gs. sākums
46. Brīvības iela Klīversala.
47. Ūdenstornis Alises ielā Āgenskalnā. Ap 1910. gadu
48. Fabrikas meistara Zēgela sieva ar meitām sava dzīvokļa virtuvē. Ap 1915. gadu Zirgu tramvajs Aleksandra (tagad
49. Kanālmalā. Aptiekā.
50. Akmens tilts. 1920. gads
51. Brīvības piemineklis.
52. 13. janvāra iela. Redzams vēl vecais tilts.
53. Panorāmas skats uz Rīgu. 20. gs. sākums
54. Skats uz Rīgas centrālo staciju. 1930. gads
55. 13. Janvāra iela. 1930. gads
56. PSRS okupācija 1940. gadā
58. Скачать презентацию

Слайд 2

1918. gads bija pretrunu pilns laika posms Latviešu tautai. Pirmais

Pasaules Karš tuvojās beigām. Latvijas liktenis bija nezināms. Vai Latvija paliks Krievijas sastāvdaļa, vai beidzot kļūs brīva un neatkarīga valsts? Tāpat kā frontes līnija, kas gāja gar Daugavu, bija sadalījusi Latviju divās daļās, tā arī pašos latviešos nebija vienprātības.

Слайд 3

Latvijas Republikas pirmais iekšlietu ministrs un ievērojams sabiedriski politiskais
darbinieks Miķelis

Valters (1874 - 1968).

Ideja par Latviju kā neatkarīgu valsti radās jau pirms 1918.gada.
Par šīs idejas autoru uzskata ideologu, izcilo politiķi un diplomātu - liepājnieku Miķeli Valteru.
Jau 1903.gadā, kad Latvija atradās Krievijas impērijas sastāvā,
viņš izvirzīja prasību par Krievijas sadalīšanu nacionālās valstīs.

Valsts dibināšana

Слайд 4

1915.gadā vācu karaspēks ieņēma Kurzemi un to pameta 2/3 iedzīvotāju. Sākās

vācu okupācijas laiks. Rīgu atstāja liela daļa latviešu inteliģences, kuri kļuva par bēgļu vienotājiem Krievijā. Latvieši cerēja uz Krievijas uzvaru pār Vāciju, domājot, ka pēc kara krievu valdība piešķirs tiem lielāku brīvību. Ideja par Latvijas valsti pārauga autonomijas prasībā ar saukli: „Brīvu Latviju brīvā Krievijā!”. Piederību Krievijai respektēja vairākos autonomijas projektos, kurus izstrādāja latviešu sociāldemokrāti – F. Cielēns, K. Kurševics, kā arī nacionāldemokrāti (laikraksta „Dzimtenes Atbalss” līdzstrādnieki Maskavā) L. Laicēns, E.Blankavs u.c.
Dzimtenes aizsardzībai tika organizēti latviešu strēlnieku pulki. Kaut arī dzimtenes atbrīvošanu neizdevās panākt, cīņas tomēr stiprināja latviešu tautas pašapziņu.

Latviešu strēlnieki 1. pasaules karā

Слайд 5

Izmaiņas latviešu tautas centienos iegūt neatkarību radīja 1917. gada februāra revolūcija

Krievijā. Pēc cara gāšanas parādās dažādas deklarācijas un rezolūcijas par Latvijas autonomiju, dibinās pirmās īstās latviešu pilsoniskās partijas. 1917.g. 12. augustā Rīgā sanāca latviešu sabiedrisko organizāciju konference, kas prasīja Latvijas autonomiju Krievijas sastāvā, tomēr Krievijas pagaidu valdības attieksme bija noraidoša.
Tomēr arvien biežāk tiek lietota nacionālā simbolika – sarkanbaltsarkanais karogs un dziesma “Dievs, svētī Latviju!”, kas kļuva par latviešu tautas himnu.

Слайд 6

1917.g. 3.septembrī vācu armija ieņem Rīgu un virzās uz ziemeļaustrumiem. Latvieši

zaudē cerību par Krievijas uzvaru karā.
1917.g. pirmajā pusē vācu okupētajā Rīgā izveidojās organizācija, kas par mērķi izvirzīja Latvijas neatkarību – Demokrātiskais bloks. Organizācijas sēdes tika noturētas slepenībā, un tās priekšgalā bija K.Ulmanis, M.Valters, P.Kalniņš, F. Menders. 1917.g. oktobrī tika izveidots DB dokuments, kuru vēlāk Latvijas Saeimas priekšsēdētājs P.Kalniņš nosauca par Latvijas Neatkarības rezolūciju.

Слайд 7

1917.gada 13.oktobrī Petrogradā (Pēterburgā) lielāko latviešu politisko spēku un organizāciju pārstāvji

nolēma dibināt Latviešu Pagaidu Nacionālo padomi (LPNP), kurai bija tiesības uzstāties latviešu tautas vārdā. Tā ietvēra sevī visas latviešu sabiedriskās organizācijas un politiskās partijas (izņemot sociāldemokrātus). Šo organizāciju dibināja Valkā un tajā darbojās latviešu politiskie (Z. A. Meirovics, J. Zālītis) un kultūras (J. Akuraters, K. Skalbe u.c.) darbinieki. LPNP centās panākt Latvijas suverenitātes atzīšanu ārzemēs, kā arī norīkoja Z. A. Meirovicu pārstāvēt LPNP politisko viedokli Rietumeiropas valstīs.
1918. gada februārī, izbeidzot iepriekš noslēgto pagaidu miera līgumu ar Krieviju, visu Latvijas teritoriju okupē vācu karaspēks. Aktivizējas ideja par Baltijas hercogvalsti (Latvija + Igaunija + Vācija), kura 5. novembrī formāli tika proklamēta.
3.martā starp Vāciju un Krieviju tika noslēgts Brestļitovskas miera līgums, kurā Krievija atteicās no Kurzemes un Rīgas, Vidzemes iedzīvotājiem tika dota iespēja pašiem izlemt savu likteni, bet Latgale palika Krievijas sastāvā.

Слайд 8

Pēc sabiedroto uzvaras pār Vāciju, revolūcijas un valsts sabrukuma 1918.g. 11.novembrī

tika noslēgts Kompjeņas pamiera līgums. Ideja par Baltijas hercogvalsti bija jāatmet. Tā kā Krievijas un Vācijas sabrukums novērsa ārējos šķēršļus, radās iespēja izveidot neatkarīgu Latvijas valsti. Sākas sarunas starp LPNP un DB par sadarbību Latvijas valsts veidošanā un organizāciju apvienošanu. Pēc vairāku nedēļu pārrunām tika nolemts dibināt jaunu pārstāvniecību – Tautas padomi.
Demokrātiskais bloks, apvienojoties ar Latvijas Pagaidu Nacionālo padomi, izveido Tautas padomi.
1918.g. 17.novembrī Suvorova (tagad K.Barona) ielas 3. namā (Rīgas Latviešu amatnieku biedrības krājaizdevu kases telpas) tika dibināts Latvijas pagaidu parlaments – Latvijas Tautas padome (LTP). Dibināšanas sēdi vadīja Marģers Skujenieks. Par priekšsēdētāju tika ievēlēts advokāts, pazīstamais latviešu politiskais un sabiedriskais darbinieks - J. Čakste. Sapulcē pieņēma pagaidu satversmi – Tautas padomes politisko platformu. Ministra prezidenta pilnvaras un pagaidu valdības izveide tika uzticēta Zemnieku savienības izvirzītajam kandidātam K. Ulmanim. LTP sastāvā bija 40 pārstāvji no 7 politiskām partijām: zemnieku savienības, sociāldemokrātiem, radikāldemokrātiem, sociālrevolūcionāriem, nacionāldemokrātiem, republikāņiem un neatkarības partijas.

Слайд 9

Tautas Padome nebija tautas vēlēta pārstāvniecība. Tās darbība ilga 18 mēnešus

(1918.g. 17. novembrim – 1920.g. 30. aprīlim).
Pirmā Pasaules Kara notikumu rezultātā, sabrūkot impērijām un rodoties jaunām valstīm (Somija, Polija, Lietuva, Igaunija u.c.), radās iespēja realizēt Latvijas valsts neatkarības ideju.
1918.g. 18. novembrī pulksten 16:30 Rīgas pilsētas Otrā teātra (tagadējā Nacionālā teātra) telpās, Latvijas Tautas Padomes svinīgā sēdē tika proklamēta Latvijas Republika.

Слайд 10

Toreiz teātra namu rotāja nacionālie sarkanbaltsarkanie karogi.
Uz skatuves atradās Latvijas

Tautas padomes locekļi.
Svinīgo sēdi atklāja un vadīja LTP priekšsēža biedrs, zvērināts advokāts- Gustavs Zemgals, jo priekšsēdis Jānis Čakste tobrīd neatradās Rīgā. Tika nolasīts 17.novembra vienošanās akts un pasludināts, ka suverēnā vara Latvijā ir Tautas padomes rokās.
Ministru prezidents apsveikuma runā izteica divus būtiskus principus, uz kuriem vajadzēja balstīties jaunajai valstij: „Visi pilsoņi bez tautības izšķirības aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai".
Pirmo reiz kā valsts himna, tika izpildīta „Dievs, svētī Latviju!”

Слайд 11

Rīgas pilsētas II teātris (Nacionālais teātris)

Слайд 12

Tautas padomes sēde 1918.gads - fotoreprodukcija no grāmatas
"Latvijas Republika desmit

pastāvēšanas gados", Rīga, 1928.g., 76.lpp.

Tautas Padomes prezidijs: (no kreisās)
priekšsēža otrs biedrs G. Zemgals,
sekretārs E. Bite (stāv), sekretārs E. Skubiķis,
priekšsēdis J. Čakste,
sekretārs St. Kambala,
priekšsēža pirmais biedrs M. Skujenieks.

Слайд 13

Latvijas valsts proklamēšana.

Слайд 14

Rezultāti:
Latvijas valsts tika apvienota etnogrāfiskās robežās (Vidzeme, Kurzeme, Latgale).
Latvija tika pasludināta

par patstāvīgu, neatkarīgu, demokrātisku republiku.
Latvijas Tautas padome pasludināja sevi par vienīgo likumīgo varu Latvijas valstī.
Latvijas Tautas Padome par augstāko izpildvaru pasludināja Latvijas Pagaidu valdību ar Ministru prezidentu Kārli Ulmani priekšgalā.
1918. gada 19. novembrī TP apstiprināja K. Ulmaņa izraudzīto Latvijas Pagaidu Valdību.

Слайд 15

Brīvības cīņas 1918. gada 18. novembris – 1920. gada 11. augusts.
1918.

gada 19. novembrī TP apstiprināja K. Ulmaņa izraudzīto Latvijas Pagaidu Valdību, tomēr faktiskā vara Latvijā joprojām atradās vācu karaspēka rokās.
Pagaidu Valdības pirmais uzdevums bija panākt savu atzīšanu. Tā arī notika. Pagaidu Valdība pārņēma civilo pārvaldi, bet militārā vara joprojām piederēja vāciešiem, kuri nespēja aizkavēt lielinieku ienākšanu Latvijā.
1919. gada 3. janvārī lielinieki ienāca Rīgā. Gandrīz visa Latvija bija lielinieku varā ar P. Stučkas valdību priekšgalā.
Tikmēr K. Ulmaņa pagaidu valdība patvērās Liepājā. Tās rīcībā bija tikai dažas latviešu brīvprātīgo karavīru rotas O. Kalpaka vadībā. Kopā ar šīm rotām pret lieliniekiem aizstāvējās no Baltijas vāciešiem organizētais „landesvērs” un vāciešu brīvprātīgo karavīru „dzelzs divīzija”.
1919. gada 16. aprīlī vācieši izdarīja militāru apvērsumu pret Pagaidu Valdību un nodibināja sev padevīgu A. Niedras valdību.
Pagaidu Valdība patvērās uz Sabiedroto kuģa „Saratov”.
Latviešu karaspēka vienības palika uzticīgas Pagaidu Valdībai, bet turpināja cīņu pret lieliniekiem vācu virspavēlniecībā.
1919. gada 22. maijā „Landesvēra”, „dzelzs divīzijas” un Latvijas karaspēka daļas atbrīvoja Rīgu.

Слайд 16

1919.g. 22.jūnijā notika latviešu – igauņu karaspēka kauja pie Cēsīm, kuras

rezultātā vācu karaspēks tika sakauts. 3.jūlijā tika noslēgts Strazdmuižas pamiers, Niedras valdība krita un vācieši atstāja Rīgu, kurā atgriezās Latvijas Tautas Padome un Pagaidu Valdība.
Saskaņā ar pamiera noteikumiem vāciešiem bija jāatstāj Kurzeme, bet viņi to nedarīja. Vācija sāka organizēt jaunus spēkus ar bijušās krievu armijas virsnieku Avalovu –Bermontu priekšgalā.
1919. gada 8. oktobrī sākās bermontiešu uzbrukums Rīgai. Lielākā daļa Latvijas karaspēka cīnījās pret lieliniekiem Latgales frontē. Pret bermontiešiem stājās nelielas, vāji apbruņotas latviešu karaspēka daļas. Rīgā pie Daugavas krastiem sākās cīņas mēneša garumā, kas beidzās ar uzvaru 1919. gada 11. novembrī (tiek atzīmēta kā Lāčplēša diena.).
Brīvības cīņu noslēgums risinājās Latgalē. Pēc Pagaidu Valdības vienošanās ar Poliju 1920. gada 3. janvārī sākās latviešu-poļu karaspēka vienību kopīgs uzbrukums, kas bija sekmīgs. Mēneša laikā lielinieki tika padzīti no Latgales.
1920. gada 11. augustā noslēgts Latvijas - Krievijas miera līgums. Beidzās brīvības cīņas.

Слайд 17

Turpinājumā fotogalerija no laikraksta “Diena” fotoarhīva
Latvija Brīvības cīņu laikā. 1918.g. –

1921.g.

Слайд 18

Bēgļi no Latvijas Maskavas Darba skolā. 1918. gads. Fotogrāfs nezināms

Слайд 19

Latvijas armijas atkāpšanās no Jelgavas. 1919. gada janvāris. Fotogrāfs nezināms

Слайд 20

Atsevišķā latviešu bataljona karavīru grupa pie Rudbāržu pils.
Priekšplānā 3. no

kreisās bataljona komandieris Oskars Kalpaks,
4. – I Latvijas Neatkarības rotas komandieris Jānis Balodis.
1919. g. janvāra beigas – februāra sākums. Fotogrāfs nezināms.

Слайд 21

Piemineklis Kārlim Marksam pie Rīgas Strādnieku deputātu padomes (tagad Augstākā tiesa)

ēkas.
1919. gada pavasaris. Fotogrāfs nezināms

Слайд 22

Kuģis „Saratov” pie Rīgas pils. 1919. gada jūlijs. Fotogrāfs nezināms

Слайд 23

Bermonta armijas parāde. 1919. gada 1. septembris. Fotogrāfs nezināms

Слайд 24

Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis
pirmajā

Latvijas armijas parādē Esplanādē.
1919. gada 12. septembris. Fotogrāfs M. Lapiņš

Слайд 25

Rīgas pils bermontiādes laikā. 1919. gada novembris. Fotogrāfs nezināms

Слайд 26

Latvijas armijas Ziemeļlatvijas brigādes un Igaunijas armijas karavīri pie bruņuvilciena.
1919.

gads. Fotogrāfs nezināms

Слайд 27

Mājturības kursi Priekuļos. 1919. gada rudens. Fotogrāfs nezināms

Слайд 28

Bermonta armijas atstātās automašīnas Jelgavā.
1919. gada novembris. Fotogrāfs Kārlis Upesleja

Слайд 29

Svinības Jelgavā pēc Bermonta armijas padzīšanas.
1919. gada novembra beigas. Fotogrāfs

nezināms

Слайд 30

Cēsu kājnieku pulka riteņbraucēju rota Priekulē.
1920. gada janvāris. Fotogrāfs nezināms

Слайд 31

Ministru prezidents Kārlis Ulmanis Priekulē. 1920. gada 26. janvāris. Fotogrāfs nezināms

Слайд 32

Bēgļi Rēzeknē. 1920. gads. Fotogrāfs Mārtiņš Lapiņš

Слайд 33

Mājas atjaunošana Ilūkstes apriņķī. 1920. gada oktobris. Fotogrāfs nezināms

Слайд 34

Zemnīca Ilūkstes apriņķī. 1920. gada novembris. Fotogrāfs nezināms

Слайд 35

Imantas pulka karavīri Rīgā. 1920. gads. Fotogrāfs nezināms

Слайд 36

Latvijas Republikas miera sarunu pārstāvji
atgriežoties no Maskavas. Uz perona Zilupē.

1920. gada 14. jūlijs. Fotogrāfs nezināms

Слайд 37

Cūku ganiņš Latgalē. 1920. gads. Fotogrāfs nezināms

Слайд 38

Слайд 39

Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste pasniedz Lāčplēša Kara ordeni
4.Valmieras kājnieku

pulka pulkvežleitnantam Jānim Liepiņam.
1920. gada 11. novembris. Fotogrāfs nezināms

Слайд 40

Darba rīku fabrikas „Plutons” strādnieki Liepājā. 1921. gads. Fotogrāfs nezināms

Слайд 41

Latvijas diplomāti Parīzē Latvijas de iure atzīšanas dienā. 1. rindā no

kreisās:
Latvijas Republikas diplomātiskais pārstāvis Itālijā Miķelis Valters, ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics,
Latvijas Republikas ārlietu ministrijas Kabineta šefs Jānis Lazdiņš.
2. rindā no kreisās: Latvijas Republikas diplomātiskais pārstāvis Francijas valdībā Oļģerts Grosvalds,
Latvijas Republikas diplomātiskais pārstāvis Lielbritānijā Georgs Bisenieks, Latvijas Republikas ārlietu ministra adjutants
Jānis Tepfers.
1921. gada 26. janvāris. Fotogrāfs nezināms

Слайд 42

Latvijas Republika
1920. gada 17. un 18. aprīlī Latvijā notika pirmās brīvās

vispārējas, vienlīdzīgas, tiešas, aizklātas un proporcionālas tautas pārstāvniecības vēlēšanas (Satversmes sapulces vēlēšanas), kurās bija tiesības vēlēt visiem 21 gadu vecumu sasniegušajiem Latvijas pilsoņiem bez dzimumu izšķirības.
Satversmes sapulce par savu priekšsēdētāju ievēlēja J. Čaksti.
1920. gada 1. maijā sanāca Satversmes sapulce, lai izstrādātu Valsts Satversmi, kuru pieņēma 1922.g. 15.februārī. Tajā bija sacīts, ka Latvija ir demokrātiska republika, kurā augstākā vara pieder tautai. Augstākais likumdevējs ir tautas ievēlēts parlaments – Saeima, bet izpildvaru realizē Saeimai pakļauta valdība.
Sapulce izstrādāja arī Zemes iekārtas (agrārās reformas) likumu; gādāja, lai dzimtenē var atgriezties bēgļi, kas atradās Krievijā; oficiāli apzīmogoja cīņu izbeigšanos austrumos un rietumos, slēdza mieru ar Padomju Savienību (1920.g. 11. augustā) un Vāciju (1920.g. 15. jūlijā).
Padomju Krievija bija pirmā valsts, kas Latviju atzina de iure.
1921.g. 22. septembrī Latviju uzņēma Tautu savienībā.
Satversmes Sapulces darbība turpinājās līdz 1922. gada 7. novembrim, kad, saskaņā ar valsts Satversmi, savu darbību uzsāka jaunievēlētā Saeima, kurā par prezidentu ievēlēja J. Čaksti.
Sākās Latvijas parlamentārās demokrātijas laiks – darbojās daudzpartiju sistēma un seko četru ik pēc trim gadiem ievēlētu Saeimu laiks, kuru izmainīja K.Ulmaņa apvērsums 1934.g. 15.maijā.

Слайд 43

Turpinājumā fotogalerija
Rīga 20gs. sākumā

Слайд 44

Mārstaļu iela. 20. gs. sākums
Mazā Monētu iela. 20. gs. sākums

Слайд 45

Rātslaukums. 20. gs. sākums
Burinieki Daugavā. 20. gs. sākums

Слайд 46

Brīvības iela
Klīversala.

Слайд 47

Ūdenstornis Alises ielā Āgenskalnā. Ap 1910. gadu

Слайд 48

Fabrikas meistara Zēgela sieva ar meitām
sava dzīvokļa virtuvē. Ap 1915.

gadu

Zirgu tramvajs Aleksandra (tagad Brīvības)
un Cēsu ielas krustojumā.

Слайд 49

Kanālmalā.
Aptiekā.

Слайд 50

Akmens tilts. 1920. gads

Слайд 51

Brīvības piemineklis.

Слайд 52

13. janvāra iela. Redzams vēl vecais tilts.

Слайд 53

Panorāmas skats uz Rīgu. 20. gs. sākums

Слайд 54

Skats uz Rīgas centrālo staciju. 1930. gads

Слайд 55

13. Janvāra iela. 1930. gads

Слайд 56