Reliģiski filozofiskās domas attīstība Ķīnas kultūrā

– Sja din.
Senču kults.
Rituālie bronzas trauki

16. – 11.gs. Iņas – Šanas valsts
Hier. rakstība
Zīda raž.
Trad. glezn.

11. – 3.gs. – Džou dinastija.
6.gs. Laodze
“Daodeczin”
6.gs. Konfūcijs

221. – 210.g.
Ciņu imp.
Lielais Ķīnas mūris
Terakotas armija

2.gs.p.m.ē. – 3.gs. – Haņu din.
Budisma izplatība
Papīrs
Kompass
Pagodas

7. – 9.gs.
Tanu imp.
Glezniecības tehn.
Porcelāns
Grāmatu iesp.

14. – 17.gs. – Minu din.
Aizliegtās pilsētas celtn.

Ķīnas kultūras nozīmīgākie periodi

kultūras mantojumu
Piektā daļa cilvēku pasaulē runā ķīniešu valodā.
Vēl pirms 30 gadiem Ķīna bija slēgta pārējai pasaulei un gandrīz nesazinājās ar to.
2006.g. apritēja piecpadsmit gadu, kopš tika parakstīts diplomātiskās sadarbības līgums starp Ķīnas Tautu Republiku un Latviju.

Daži fakti par Ķīnas kultūru

Ķīnā

Čaņbudisma būtība

Čaņbudisma teksti

Attieksme pret senajām reliģiski filozofiskajām mācībām mūsdienās

Konfūcisma nozīmīgākās idejas

Konfūcija izteikumi

II. Reliģiski filozofiskās mācības

kalnu galotnēm.

Paši vissenākie reliģiskie ieskati Ķīnā saistās ar kalpošanu ne tik daudz dieviem un dievībām, bet gan garu pasaulei, jo uzskatīja, ka apdvēseļota ir visa apkārtējā pasaule: gan meži, gan kalni un upes, gan debesis, vējš un pērkons. Gars piemīt arī cilvēkam, tikai tas ir saistīts, iemiesots, bet brīvību iegūst tikai pēc nāves.
Valdīja uzskats, ka pareizi veidotas attiecības ar Visumā nolikto kārtību un atbilstoši rituāli dos veiksmi un svētību attiecīgajā situācijā. Nodrošināt to visu, pēc senajiem priekšstatiem, bija savdabīgu starpnieku - mūžībā aizgājušo senču garu ziņā.

dabu)

Daoisma aizsākumi un sūtība

Laodzi

“Daodedzin”

Pārmaiņu grāmata

Daoisma pamatjēdzieni

Cilvēkideāls

Citāti no ‘Daodeczin”

kuras pamatā ir Laodzi darbs "Daodedzin".
Daoisma pamatā ir senākie uzskati – ticībai pieciem elementiem, senču gariem.
Daoisma pamatjēdziens ir "dao", ko bieži tulko kā "ceļš“. Daoismā dao ir kosmiskās kārtības avots un princips, dzīvības spēka plūdums.

Daoisms māca cilvēkam , kā gūt harmoniju, ielaižot sevī lielo kosmisko gudrību. Citiem vārdiem, kā pareizi sadzīvot ar dabu.

“Kad es redzu cilvēku, kurš grib sakārtot pasauli, es zinu, ka sekos lielas nepatikšanas.”
(Laodze)

Par daoisma pamatlicēju tiek uzskatīts kāds 6.gs. p.m.ē. dzīvojušais Ķīnas gudrais - Laodzi

nav saglabājušās. Viena no leģendām vēsta, ka autors Laodzi dzimis 604. gadā pirms mūsu ēras Ču valstī un dzīvojis 160 vai 200 gadu. Vārds „Laodzi” ir goda nosaukums, kas nozīmē „vecais skolotājs”. Viņš bija galma arhivārs Džou dinastijas laikā. Kā mīts vēsta, vecumdienās Laodzi devies uz rietumu kalniem, atstādams Ču valsti. Pie Ķīnas robežas viņu apturējis sardzes kareivis, lūgdams iepazīstināt to ar savu mācību. Tad Laodzi sarakstījis šo darbu, kas sastāv no apmēram 5000 hieroglifiem. Pēc darba beigšanas, viņš turpinājis ceļu rietumu virzienā un vairāk par viņu nekas neesot dzirdēts. Te jāņem vērā, ka „jāt uz rietumiem” ķīniešu kultūrā pastāv arī kā alegorija ar nozīmi ‘aiziet mūžībā’.

tikumu (dé) un ceļu (dào)".

"Daodedzin” ir sens ķīniešu manuskripts. Par tā autoru uzskata Laodzi. Pašreizējais teksta variants ir no mūsu ēras III gs. Tiek uzskatīts, ka teksta oriģināls ticis uzrakstīts apmēram 600. g. p.m.ē.

"Daodedzin" nosaukums ķīniešu valodā, Ža Fu Feņa kaligrāfija

“Daodedzin”

kārtību noteicošais princips un veids, kā dzīvot harmonijā ar Visumu.
• De. Tikums, spēks, cilvēka personas garīgā pievilcība.
• Vuvei. Darbība bez darbības, pasivitāte. Daoisma morālo mācību pamatā ir dabas nepiespiestība, vieglums, tas jāatdarina arī cilvēkiem.
• Valdīšana neiejaucoties. Politiskajā sfērā pielietota darbība bez darbības.
• Iņ un jan. Senie aktivitātes un pasivitātes principi. Jan apzīmē aktīvo un vīrišķo enerģiju, bet iņ - pasīvo un sievišķo. Debesis ir aktīvas, zeme - pasīva

Daoisma pamatjēdzieni

Iņ – Jan ir senās Ķīnas filozofijas pamatjēdzienu simbolisks skaidrojums. Sākotnēji Jan, ko rakstīja ar nepārtrauktu svītru, nozīmēja kalna dienvidu nogāzi, bet Iņ, uz ko norādīja pārtraukta svītra, nozīmēja kalna ēnaino nogāzi. Vēlāk ar Iņ un Jan sāka apzīmēt pasaules duālo dabu.

Sakārto simboliskajam kalnam atbilstošās pusēs šos bināros pretstatus: iņ – jan, zeme – debesis, vīrišķais - sievišķais, gaisma – tumsa, mitrums – sausums, pasīvais – aktīvais.

veidošanai pret visu apkārtējo. Patiesajam cilvēkam jāprot ar izpratni dzirdēt, viņam ir jābūt piemīlīgam(siltam), godīgam, atklātam, nopietnam. Šaubu gadījumā jāprasa padoms citiem, vienmēr jādomā par taisnīgumu. Šāds cilvēks godā debesu gribu, ievērojamas personas un gudro izteikumus. Viņš pats sevi attīsta, lai dotu visiem cilvēkiem mieru, drošību, kārtību. Naidu tāds atmaksā ar taisnīgumu un netikumību ar tikumību. Svarīga ir darba mīlestība, rakstura noteiktība un jūtīga sirdsapziņa. Jāprot labas manieres un pieklājīga izturēšanās

Seno ķīniešu cilvēkideāls

Laodze un Konfūcijs

pārvaldīt
Un arī pirmsākumus iepazīt:
Jo visam cauri strāvo dao pavediens.
(Daodeczin)

Visas radības vien caur viņu rodas,
Un viņš sevi tām neatrauj.
(Daodeczin)

demokrātija un jāgāž visas diktatūras, lai būtu miers un drošība, tāpēc uzsāk karus. Citi uzskata, ka ir jātiek vaļā no teroristiem un sāk tos iznīcināt, uz ko šie atbild ar visādām savām izdarībām. Vēl citi uzskata, ka ir jāglābj pasaule no globālās sasilšanas un protestē pret visu, pret ko vien var protestēt industriālajā pasaulē.
Viedoklis kādā no interneta portāliem

Ja, lietojot varu, kāds tīko pasauli sagrābt,
Es zinu, viņš neveiksmi piedzīvos.
Jo pasaule ir tik viegli izgaistoša,
Ka ar to nevar rupji rīkoties.
(Daodeczin)

Vai daoisma gudrība ir novērtēta mūsdienu pasaulē?

labu darbu saukt?
Bet gudrais attiecina uz sevi vissmagākos pārmetumus,
Nevienu nepeļot.
Krietnie visu paveic, pildot pienākumu,
Bet nekrietnie alkst visur uztiept savu gribu.
(Daodeczin)

nelepojas.
Kas ar zinībām plātās, tam gudrības nav.
Apskaidrotais nekrāj īpašumu.
Viņš tiecas iespējami vairāk iedot citiem.
Bet, jo viņš vairāk atdod,
Jo vairāk viņam atkal ir ko dot.
(Daodeczin)

Daodeczin par skaistām runām, zināšanām un mantu

par to, kā cilvēkam veidot pareizas attiecības ar sabiedrību)

Konfūcisma būtība

Par Konfūciju

Daoisma ietekme uz konfūcismu

Cilvēkideāls – “cildenais vīrs”

Konfūcisma pamatnostādnes

No Konfūcija mācībām (citāti)

gs. p.m.ē.
Par mācības pamatlicēju uzskata Konfūciju (551 – 479 g.p.m.ē.).
Par valsts ideoloģiju konfūcisms kļuva tikai Haņu dinastijas (2.gs.p.m.ē. – 3.gs. m.ē.) valdīšanas laikā.
Šī ētiski filozofiskā mācība dziļi iespaidojusi ne vien ķīniešu, bet arī korejiešu, japāņu, taivāniešu un vjetnamiešu domāšanu un sabiedrisko dzīvi.

Konfūcisms

nefrīta plāksnīti ar pareģojumu: “Tīrs kā kristāls piedzims bērns, lai neļautu iet bojā Džou dinastijai (11.-3.gs.p.m.ē.) un kļūtu par karali bez karaļvalsts.”

Leģenda par Konfūcija dzimšanu

politiskas mācības pamatlicējs, kas izklāstīta grāmatā “Luņjui” (“Pārrunas un prātojumi”).
Konfūcijs dzīvo laikā, kad sabiedrību piemeklējušas dažādas likstas un nelaimes: sociālie konflikti, jukas un līdzšinējo tikumisko normu sairums. Konfūcijs uzskatīja, ka esošā Ķīnas sabiedrība ir bez dao, un viņš vēlējās iedibināt valstī kārtību, veidojot sabiedrību tā, lai tā būtu kā liela ģimene, kurā valdītu sensenās tradīcijas: mīlestība, uzticība un cieņa.
Pēc viņa domām, šis uzdevums būtu paveicams, ja katra cilvēka rīcību izdotos saskaņot ar universālo dao likumu.
Ilgus gadus viņš ceļojis pa dažādām valstīm senās Ķīnas teritorijā, lai ieviestu savu mācību dzīvē. Neatradis atsaucību, viņš atgriezies dzimtajā pusē un dzīves pēdējos gadus veltījis savas mācības izklāstīšanai un izskaidrošanai savu daudzo sekotāju saimē.

Konfūcijs neizgudroja jaunus rīcības principus, bet gan apkopoja un attīstīja paražas, kurās liela loma bija ģimenei, autoritātei.

izteikumos: “Tiekties uz Dao, rīkoties saskaņā ar tikumību, saglabāt uzticību labestībai un ziedot sevi mākslai”; “No rīta izdzirdējis Dao, vakarā vari mirt.” [8] “Pārmaiņu grāmata”, kuru konfūcieši uzskata par ķīniešu nozīmīgāko klasisko sacerējumu, ir vēsturiska liecība, kurā aprakstītas Debesis un Zeme, jiņ un jan, kosmiskās zīmes, sociālais uzplaukums un pagrimums, kā arī cilvēku dzīves likumi. Grāmatas pravietiskā spēja daudzkārt pārsniedz to, ko spēj izprast mūsdienu zinātne.

Konfuciānisma augstākā autoritāte – debesu griba. Kulta pamatā – senču godināšana.

sevī uzticību, pienākumu, taisnīgumu, cilvēcību. Jāapkaro rupjība, skopums un dīkdienība.
Lai kļūtu par "cildeno vīru" (dzjuņdzi) ir nemitīgi jāanalizē savas domas, rīcību un mērķus. Šīs darbības palīdz tuvināt cilvēku ideālam.
"Cildenajam vīram" ir sevī jāpārvar mazais, nenozīmīgais cilvēks (sjaožeņ).
Viņam vienmēr un visur jāpilnveido sevi. Jācenšas sevī iedzīvināt cilvēka dabai atbilstoša harmonija, kas iespējams vienīgi tad, ja cilvēks atbilst dao ritumam.

Cilvēkam piemītošie galvenie 5 netikumi:
viltība,
necienīga uzvedība,
melīga (bet skaista) runāšana,
sliktas rīcības iegaumēšana un piekopšana,
liekulība.

viņam sekos.
Piespiežot kādu strādāt sev, nedrīkst izsaukt pret sevi naidu, un savā lielumā nedrīkst būt lepns.
Tauta valdnieku patiesi cienīs tikai tad, ja viņš nebūs cietsirdīgs.
Jāatceras, ka paēdusi, pārtikusi tauta ir viegli vadāma.
Konfūcismā nav vietas vardarbībai, turklāt katra cilvēka uzdevums ir morāli pilnveidoties.

Konfūcijs uzskatīja, ka stabila un stipra valstiskuma pamats ir stabila un stipra ģimene. Saskaņā ar Konfūcija “Lielo mācību” ir jāpilnveido sevi, jāsaglabā ģimene, taisnīgi jāpārvalda sava valsts un jāsaglabā stabilitāte zemes virsū.

Valsts - valdnieks

Ģimene - tēvs

Konfūcisms māca, ka ģimenē tēvam jābūt labestīgam, dēlam – godbijīgam, vecākajam brālim – draudzīgam, bet jaunākajam – cieņas pilnam.
Tēva labestība tālāk sniedzas līdz imperatora humānai attieksmei pret saviem ministriem (padotajiem, pavalstniekiem).
Kamēr tiek saglabātas ģimenes tradīcijas, gluži dabiski saglabājas arī sabiedrības morāle.

viņiem beidzās pārtika, un visi skolnieki saslima. Viens no skolniekiem Dzi-lu, arī ievērojams mācītais vīrs, žēlojās: “Tātad ir iespējams, ka taisnprātīgs cilvēks var kļūt par nabagu!” Konfūcijs atbildēja: “Taisnprātīgs cilvēks spēj nosargāt savu morāli un tikumību pat tad, kad viņš ir nabadzīgs; turpretim ļauns cilvēks nabadzības apstākļos pielietos visa veida nekrietnības.”

Lai draudzība tevi nepadara tik aklu, ka tu nebūtu spējīgs saskatīt drauga trūkumus; ienaids - labo ienaidniekā.

Tikai visgudrākajiem un visstulbākajiem nav iespējams neko iemācīt.

Tas, kurš vēršoties pagātnē, spēj atrast jauno, ir cienīgs būt par skolotāju.

centība un labsirdība.

To, ko nevēlaties, lai citi darītu jums, nedariet to citiem

Krietns cilvēks visā vaino sevi, nekrietns – citus.

Par pilnību sasniegušu var uzskatīt to, kas starp taisnīgumu un personisko labumu izvēlas pirmo, briesmu brīdī upurē sevi un nekad, pat ilgstoši atrodoties grūtos apstākļos, neaizmirst dotos solījumus.

Ja tevī nemājos sliktas domas, tad nebūs arī sliktas rīcības

drosmi apveltīts, bet bez pienākuma sajūtas, cilvēks var kļūt par dumpinieku. Zemisks, ar drosmi apveltīts, bet bez pienākuma sajūtas, cilvēks var kļūt par laupītāju.

Lielisks cilvēks pilda pienākumu, mazisks dzenas pēc pašlabuma

Tautai var uzspiest paklausību, bet nevar – zināšanas.

Tie, kuru rīcības pamatā ir vienīgi savtīgums, vairo ļaunumu.

kāds kļūdas pielaiž cilvēks, un tev kļūs skaidra viņa cilvēcības pakāpe

Cienījamam cilvēkam ir jāvairās no trijām lietām: jaunībā, kad dzīves spēki mutuļo - jutekliskas baudas, brieduma gados, kad dzīves spēki sasnieguši savu pilnbriedu - ķildošanās, vecumā, kad dzīves spēki izsīkuši – skopuma.

Kad valsts tiek pārvaldīta saprātīgi, ir negods būt trūcīgam un nabadzīgam, kad valsts tiek pārvaldīta nesaprātīgi - negods būt bagātam un cildinātam.

Cilvēks kļūst labs tad, kad to, ko viņā ir ielikusi daba, līdzsvaro tas, ko viņā ir ielikusi audzināšana.

- satori)

Budisma aizsākumi Ķīnā

Čaņbudisma būtība

Čaņbudisma teksti

Čaņbudisma ietekme

To pa Zīda ceļi atnesa tirgoņi, ceļinieki un budistu mūki.
Lai gan tas bija diezgan lielā pretrunā ar tradicionālajām ķīniešu vērtībām, laika gaitā spēja piesaistīt daudz sekotāju. Daoisma atbalstītājus budismā mācībās piesaistīja idejas par dvēseļu pārceļošanu, pēcnāves dzīvi un pārdzimšanas ideju. Tas šķita neparasti, jo tradicionālā ķīniešu domāšana orientējās pamatā uz pasaules vienreizīgumu un pareizas dzīvošanas mākslu šajā pasaulē.
No 6. – 8.gs. Budisms Ķīnā piedzīvoja vislielāko uzplaukumu. Budistu mūki cēla klosterus, kuros ieviesās princips “Diena bez darba – diena bez ēšanas”.
Budisms Ķīnā organiski papildināja daoisma un konfūcisma mācībās ietvertos principus.

aizsākās 7.gs. kā reakcija uz Indijas budismu.
Čaņbudisms apgāza visas budisma kanoniskās vērtības, sakot, ka nevajag tiekties uz miglaino nirvānu, bet jāiemācās dzīvot tieši pašlaik, šodien.
Galvenais, kas tiek akcentēts šajā mācībā, ir doma, ka Patiesība un Buda vienmēr ir ar tevi, viņi ir tev apkārt, ir tikai jāmāk tos atrast , redzēt, izzināt un saprast.

Čaņbudisms kā viens no budisma virzieniem Ķīnā

lapotņu čabēšanā ...

skaistumā ...

...

un visā...

pieticīgajā parasta fiziska darba diženumā ...

tos nedz debesīs, nedz paradīzē, nedz šodien, nedz tālā nākotnē.

Vajag mācēt dzīvot, izzināt dzīvi, priecāties par to, uztvert to visā tās bagātībā, daudzveidībā un skaistumā.

Patiesība un Buda ir visapkārt un visā...

rūpēm un veltīt visu sevi mākslai dzīvot. Tas nebija viegli un prasīja ilgstošu sagatavošanos.
Iesvētīšana sākās ar paradoksiem – visbiežāk kanonisko grāmatu zināšanu noliegšanu, jo rakstītās dogmas nespējot iekļūt parādības būtībā un neveicinot patiesības izpratni.
Čaņbudisms patiesību uztvēra kā atklāsmi (satori), kas nāk pēkšņi un intuitīvi kā iekšēja apskaidrība. To nav iespējams garantēt.

Kurš uztver vārdus tieši, – pazudīs.
Kurš skaidrosies ar vārdiem, - apskaidrību nesasniegs.

par koaniem. Aptvert koanu jēgu ar loģiskas analīzes palīdzību nav iespējams. Lūk, piemērs: “Sitiens ar divām rokām – plaukšķis, bet kas ir sitiens ar vienu delnu?” Aiz koana ārējās čulas bija jāmeklē dziļa iekšējā jēga, tas reizēm prasīja gadus.

Ne vējš, ne karogs
Divi mūki strīdējās par karogu. Viens teica:
Karogs kustas. Otrs teica:
Vējš kustas.
Gadījās, ka viņiem garām gāja sestais patri­arhs. Viņš tiem sacīja:
— Ne vējš, ne karogs; prāts kustas.

Nerunājot, neklusējot
Kāds mūks jautāja Fukecu: — Kā tu vari izteikt patiesību nerunājot, neklusējot?
Fukecu teica:
— Es vienmēr atceros ziedoni Dienvidķīnā. Smaržojošu puķu vidū dzied putni.

Kasana Sviedri. “Ne vējš, ne karogs”

atbildēja:
Ikdienas dzīve ir ceļš.
Dzjosju jautāja:
— Vai to var iemācīties? Nansens atbildēja:
— Ja tu mēģināsi to mācīties, tu būsi ļoti tālu no tā.
Dzjosju jautāja:
— Ja es neiemācīšos, kā es varu zināt, ka tas ir ceļš?
Nansens atbildēja:
— Ceļš nepieder uztveramai pasaulei, tas nepieder neuztveramai pasaulei. Izziņa ir maldīga, un neziņa ir bezjēdzīga. Ja tu gribi nešaubīgi atrast īsto ceļu, tad esi tikpat brīvs kā debesis. Nenosauc to par labu, nenosauc to par nelabu.
Pie šiem vārdiem Dzjosju tapa apskaidrots

Ciprese dārzā
Kāds mūks jautāja Dzjosju, kāpēc Bodidharma atnāca uz Ķīnu. Dzjosju atbildēja: — Ciprese dārzā.

Kasana Sviedri. “Ne vējš, ne karogs”

uzņēma universitātes profesoru, kas bija atnācis apjautāties par dzenu.
Nanins pasniedza tēju. Viena tase bija jau pilna, taču Nanins joprojām lēja tajā tēju.
Profesors vēroja, kā tēja plūda pāri tases malām, līdz vairs nespēja savaldīties.
— Tā ir pilna. Tajā vairāk nevar ieliet!
— Līdzīgi šai tasei, — Nanins sacīja, — tu esi pilns ar saviem paša uzskatiem un pieņēmumiem. Kā lai parādu tev dzenu, iekams tu neesi iztukšojis savu tasi?

Kasana Sviedri. “Ne vējš, ne karogs”

pakājē. Kādu vakaru būdā ielūkojās zaglis un atklāja, ka tur nebija nekā, ko zagt.
Tajā brīdī atgriezās Rjokans.
— Tu droši vien esi nācis tālu ceļu, lai mani apmeklētu, — viņš sacīja ložņām, — un tu nedrīksti atgriezties tukšām rokām. Lūdzu, paņem manas drēbes kā dāvanu!
Apmulsušais zaglis paņēma drēbes un pazuda.
Rjokans sēdēja kails, skatīdamies mēnesī. «Nabaga puisis,» viņš prātoja, «kaut es varētu viņam uzdāvināt šo skaisto mēnesi!»

Kasana Sviedri. “Ne vējš, ne karogs”

lietus.
Nonākuši pie ceļa sazarojuma, viņi satika zīda kimono tērpušos piemīlīgu meiteni, kas nespēja šķērsot dubļaino ceļu.
— Nāc, meitenīti — Tanzans bez kavēšanās teica un, pacēlis viņu uz rokām, pārnesa pāri dubļiem.
Ekido klusēja, līdz abi vakarā nonāca pie mūku mītnes. Tad viņš vairs nespēja savaldīties.
Mēs, mūki, pat netuvojamies sievietēm, — viņš uzrunāja Tanzanu, — un it īpaši jaunām un piemīlīgām. Tas ir bīstami. Kāpēc tu tā darīji?
Es atstāju to meiteni tajā krustojumā, — atteica Tanzans. — Vai tad tu viņu vēl joprojām nes uz rokām?

Kasana Sviedri. “Ne vējš, ne karogs”

Viņš metās bēgt, bet tīģeris sekoja pa pēdām. Pieskrējis pie kraujas, vīrs satvēra savvaļas vīnogulāja sakni un pārmetās pāri kraujas malai. Tīģeris no augšas ošņājās pēc viņa. Trīcēdams vīrs paskatījās lejup, kur ieraudzīja vēl vienu tīģeri, kas gaidīja apakšā. Tikai vīnogulājs turēja vīru.
Divas peles, viena balta, otra melna, mazpamazām iesāka grauzt vīnogulāju. Netālu no sevis vīrs ieraudzīja sulīgu zemeni. Ar vienu roku turēdamies pie vīnogulāja, viņš ar otru noplūca zemeni. Ak, cik salda bija zemene!

Kasana Sviedri. “Ne vējš, ne karogs”

kad bija jau astoņdesmit gadu vecs.
No astoņdesmit līdz pat simtu divdesmit gadu vecumam viņš mācīja citus.
Reiz kāds māceklis viņam vaicāja:
Ko man darīt, ja man galvā nekā nav? Dzjosju atbildēja:
Met to ārā.
Bet, ja tur nekā nav, kā lai es to izmetu? — jautātājs turpināja.
Nu, — sacīja Dzjosju, — tad nēsā līdzi.

Kasana Sviedri. “Ne vējš, ne karogs”

paradīze un elle?
Kas tu esi? — apjautājās Hakuins.
Es esmu samurajs, — karotājs atbildēja.
— Tu esot samurajs! — izsaucās Hakuins. — Kāds gan valdnieks gribētu tevi par savu sargu? Tev taču ģīmis kā ubagam.
Nobusige pārskaitās un ķērās pie zobena, bet Hakuins turpināja:
— Un tev ir pat zobens! Taču tas droši vien ir daudz par trulu, lai nocirstu man galvu.
Kad Nobusige bija izrāvis zobenu, Hakuins bilda:
— Te atveras elles vārti.
To izdzirdis, samurajs atgrieza zobenu makstī un paklanījās.
— Te atveras paradīzes vārti, — sacīja Hakuins.

Kasana Sviedri. “Ne vējš, ne karogs”

dzimtas labklājības nepārtrauktību — tā, lai to varētu glabāt kā dārgumu no paaudzes uz paaudzi.
Sengai sadabūja lielu papīra lapu un uzrakstīja:
— Tēvs mirst, dēls mirst, mazdēls mirst. Bagātnieks sadusmojās.
Es lūdzu tevi uzrakstīt kaut ko manas ģimenes laimei! Kāpēc tu dzen ar mani jokus?
Tas nav nekāds joks, — paskaidroja Sengai. — Ja tavam dēlam būtu jāmirst pirms tevis, tad tas tevi ļoti apbēdinātu. Ja tavam mazdēlam būtu jāmirst pirms tava dēla, jūs abi būtu satriekti. Ja tava dzimta no paaudzes uz paaudzi mirs tādā kārtībā, kā es to esmu norādījis, tad tā būs dabiska dzīves gaita. To es saucu par patiesu labklājību.

Kasana Sviedri. “Ne vējš, ne karogs”

Austrumu kultūrām. Daudzi izcili literatūras un mākslas meistari tika audzināti, izmantojot šīs skolas paradoksus, koanus un idejas.
Tomēr Ķīnas dzīvē čaņbudisms vienmēr bija skaitliskā ziņā samērā neliela ezotēriskā skola tikai ar dažiem slaveniem centriem – klosteriem.

gada maijā, un tā patiešām iznīcinoši ietekmēja ķīniešu kultūras likteni.
Sākot ar 1966. gada augustu, visā Ķīnā uzliesmoja kampaņa “atmest četras pagātnes paliekas”. Budistu tempļi, daoistu tempļi, Budas statujas, vēsturiskas un gleznainas vietas, kā arī kaligrāfijas, gleznojumi un senlietas tika uzlūkoti kā “feodālisma un kapitālisma” paliekas un kļuva par hunveibinu rīkoto grautiņu galvenajiem objektiem.
ĶKP pilnībā apzinājās, ka tas, ko tā dara, raugoties no tradicionālās kultūras viedokļa, ir apzināti pastrādāts noziegums pret Debesīm un Dao.

ar Debesīm un uzskata to par kaut ko ļoti vērtīgu. Šāda uztvere kļuva par šķērsli masveida genocīdam un ĶKP teroristiskajai valdīšanai. Tradicionālās kultūras “Debesu Dao” morāles labā un ļaunā pamatkritēriji traucēja ĶKP manipulēt ar ētiskajiem principiem. Tādēļ ĶKP uzskata tradicionālo kultūru par milzīgu šķērsli savas politiskās varas saglabāšanai.

daoisma un kristietībs, kas guvusi visai plašu popularitāti un strauji izplatās visā pasaulē.
Kustības garīgais līderis ir Li Hundži.
1998. gadā Ķīnas valdības aplēses liecināja, ka kontinentālajā Ķīnā bija 70 000 000 sekotāju. Faluņgun piekritēji savu atbalstītaju skaitu lēš ap 100 000 000 vairāk nekā 80 valstīs.
Faluņgun prakse sastāv no meditācijas, vingrinājumiem un mācības, kas balstās uz Visuma principu “Īstenība – Labestība - Pacietība”.
Faluņgun praktizētājam jāpievēršas garīgām, nevis materiālām vērtībām, aizliegts melot, ar līdzcietību jāizturas pret citu bēdām un ir jāizrāda pacietību, nedrīkst ļauties negatīvām emocijām.

Faluņgun emblēma “
Šis Faluņ attēls ir Visums miniatūrā.

apstiprinājis 3107 nāves gadījumus. Daudzi tūkstoši atrodas ieslodzījumā, vairāk nekā 100 000, visbiežāk bez tiesas sprieduma, nosūtīti uz spaidu darbu nometnēm
2006. gada martā ANO Speciālais ziņotājs spīdzināšanu jautājumos informēja, ka 66% no pierādīto spīdzināšanu un sliktas izturēšanās gadījumu upuriem Ķīnā ir Faluņgun praktizētāji.
Bijušais Kanādas Valsts sekretārs Deivids Kilgors un cilvēktiesību advokāts Deivids Matas savā neatkarīgās izmeklēšanas ziņojumā izdarīja secinājumu, ka “ir notikusi un vēl šodien turpinās plaša mēroga orgānu izņemšana Faluņgun praktizētājiem bez viņu piekrišanas”, ko īsteno “Ķīnas valdība un tās izpildorgāni daudzviet visā valstī…”. Ķīnas varas iestādes orgānu izņemšanu kategoriski noliedz.
Neskaitāmi varmācīga ieslodzījuma un nāves gadījumi joprojām paliek neatklāti, jo Ķīnas varas iestādes cieši bloķē informāciju, turklāt ziņojumi citu valstu varas iestādēm par šādiem gadījumiem tiek uzskatīti par “valsts noslēpumu izpaušanu”.

Tiek apcietināti Falungun prakstizētāji

Falungun vingrojumu demonstrējums