Sengrieķu atstātais intelektuālais mantojums

runāt par zinātniskās zinātnes aizsākumiem

Pasaules izcilo zinātnieku plejāde (16.-20.gs)

ar to saistītā konkrētā pielietojamība ikdienas dzīves dažādās sfērās, bet gan patiesības noskaidrošana, dabas likumsakarību izpētīšana.
Sengrieķi katrā no daudzajām zinātņu nozarēm veido sistēmu, nevis vienkārši uzkrāj attiecīgus faktus, viņus interesē parādību cēloņi un savstarpējās likumsakarības.

Aristoteļa projektētais lodes kustības ceļš

“Dodiet man atbalsta punktu, un es iekustināšu zemeslodi.”
Arhimēds

Platona radītais kosmoloģiskais modelis
earth elements were heavy and, therefore, low; fire elements were light and located up high

Aristarha kosmoloģiskais modelis ar Sauli centrā

Izvērtē šo izgudrojumu praktisko pielietojamību!

gudrie

Kiniķi
Stoiķi
Epikurieši
Hedoniķi

Senā Grieķija – filozofijas dzimtene

Filozofijas rašanās iemesli
Sengrieķu domātāji juta, ka mitoloģizētā reliģija un dievi nesniedz atbildes uz cilvēkam tik nozīmīgajiem jautājumiem par pasaules un cilvēka dzīves jēgu. Tie radīja īpašu domāšanas veidu, kas balstījās uz saprātu un lika civēkam pašam meklēt atbildes uz šiem jautājumiem. Tā radās filozofija.

sabiedriskos darbiniekus, kas dzīvoja 7. gadsimta beigās un 6. gadsimta pirmajā pusē p. m. ē. un kļuva slaveni ar savām īsajām, aprautajām, bet kodolīgajām sentencēm par cilvēka dzīvi.Tā ir mērena, saprātīga un valstiska pilsoņa dzīves gudrība. Visās lietās viņi iesaka i e v ē r o t m ē r u, vairīties no pārmērībām un s a v a l d ī t s e v i.
Ja cilvēks dziji ieskatās sevī, tad viņš tur var atrast visas dzīves un pasaules pamatlikumus. Tāpēc tas, kas pazīst sevi, pazīst arī pasauli un dzīvi. Un otrādi: nepazīstot pasauli, nevar pazīt arī sevi, jo cilvēks ir pasaulē un pasaule ir cilvēkā.
Cilvēkam nav, jānododas tikai personiskiem dzīves mērķiem bet tam jāievēro arī citu cilvēku intereses, jābūt kārtīgam ģimenes un valsts loceklim. Tas ir otrais domu pamatvirziens, kas izpaužas septiņu gudro atziņās: mācies paklausīt, godā savu: vecākus, dari savu darbu un esi krietns, godīgs pilsonis; pret cilvēkiem izturies kritiski, tomēr humāni; ne visi ir labi, tāpēc nepārsteidzies draugu izvēlē!

mēru!
Neesi bezdarbīgs; pat tad ne, ja esi bagāts!
Neko par daudz!
Par neredzamo spried pēc redzamā!
Otram neieteic patīkamāko, bet labāko!
Grūti ir labam būt.
Visu, kas mans, es nesu sev līdz.
Valdi pār savu baudkāri!
Par mirušiem nerunā ļaunu!
Prieki ir pārejoši, tikumi – nepārejoši.
Laimē esi mērens, nelaimē – apdomīgs!
Labais pūlī nav atrodams.
Nelielies laimē, nepazemojies nelaimē!"

Uzmanības centrā atrodas cilvēks un viņa morāle

kā agrāk nav bijis.

Heraklīts: Viss plūst, viss mainās. Divreiz vienā upē iekāpt nav iespējams.

Demokrīts – atomu teorijas pamatlicējs.

Kuram no šiem viedokļiem pievienojiet Tu?

izteikumus!
Ceļš augšup ir tas pats ceļš lejup
Ja piepildītos viss, ko cilvēki vēlas, viņi nekļūtu laimīgāki.
Ēzelis izvēlē dos priekšroku salmiem, nevis zeltam.

Heraklīts. Fragments no Rafaela gleznas “Atēnu skola”

Dziļā rūgtumā pret pūli Heraklīts atstāj Efesu un kļūst par pirmo slaveno eremītu (gr. erēmos-vientuļš). No kalnu virsotnēm vērodams cilvēku dzīvi, viņš iegrimst dziļās pārdomās par cilvēku un visas pasaules likteņiem un tā atklāj savu slaveno universālās kustības likumu: v i s s p l ū s t u n m a i n ā s, nekas nestāv uz vietas un nepaliek tāds, kāds bijis. Viss, kas pastāv pasaulē, pastāv tikai kustībā un saglabājas tikai maiņā. Viss ir mūžīgā tapšanas procesā. Nemainīga esošā nav, ir tikai topošais. Cilvēks «nevar iekāpt divreiz vienā un tai pašā upē», saka Heraklīts, jo «tek arvien jauni un jauni ūdeņi klāt un garām», tāpēc upe savā ziņā «ir tā pati un arī nav tā pati».

apgūt jaunatne ir - vieglprātība. Jo tā ir tādu izpriecu pamatā, no kurām ceļas netikumi.
Tam, kurš nekad nespēj pretoties naudas kārdinājumam, nav lemts būt laimīgam.
Nerunā un nedari neko sliktu pat vienatnē. Mācies pats no sevis kaunēties vēl vairāk nekā no citiem.
Nevis bailēm, bet pienākuma apziņai ir jāattur mūs no sliktas rīcības.
Vīrišķība likteņa triecienus padara par nenozīmīgiem.
Likumi nav vajadzīgi ne labiem, ne arī sliktiem cilvēkiem. Pirmie pēc tiem neizjūt vajadzību, otrie no tiem nekļūst labāki.

Sengrieķu filozofs, materiālists. Viens no atomisma pamatlicējiem. Demokrīta pasaules uzskata pamatā ir viņa mācība par atomiem. Viss esošais, pēc viņa domām, sastāv no kustīgiem atomiem, kas nepārtraukti pārvietojas, un tukšuma.

tikumības problēma. Sokrata vadmotīvs: "Izzini pats sevi." Viņš bija ētikas zinātnes pamatlicējs. Cilvēkam jātiecas pēc zināšanām, jo tikai tad viņš sapratīs labo un ļauno un rīkosies ētiski. "Es zinu, ka es neko nezinu", viņš teica, kaut gan Delfu orākuls viņu bija atzinis par gudrāko vīru. Daļēji šis Sokrata apgalvojums bija spēle: viņš mēdz ar saviem veiklajiem jautājumiem iedzīt strupceļā cilvēkus, kas sevi uzskatīja par gudriem, tādējādi piespiežot tos atzīt, ka patiesībā viņi daudz ko nezina.

Atēnu valstsvīriem Sokrata darbība nepatika, un, apsūdzot Sokratu bezdievībā un jaunatnes samaitāšanā, tādēļ viņš tika notiesāts ar nāvi. Par spīti tam, ka bija iespēja izbēgt, Sokrats nevēlējās atkāpties no saviem uzskatiem.

filozofs, Sokrāta māceklis, Aristoteļa skolotājs, rakstnieks un Atēnu akadēmijas dibinātājs. Viņu interesē mainīgais un nemainīgais šai pasaulē.
Platona uztverē reālo lietu un parādību pasaule ir tikai ēnu un atspulgu valstība. Īstenā, t, i., ideju pasaule paceļas pāri mainīgajai, laika plūdumam pakļautajai cilvēciskajai realitātei. Pretstatā tai ideju pasaule ir mūžīga un nemainīga.
Platons lieto vārdu "paradigma", t. i., paraugs, piemērs, līdz ar to uzsverot, ka ideja kā absolūtais pirmtēls nosaka, kādai ir jābūt katrai lietai.
Pēc viņa domām, patiesība - dziļi slēpta - jau mīt cilvēkā. Tā tikai jāprot ieraudzīt. Un ieraudzīt to var, vienīgi skatoties gara acīm.
Platona mācība ir atstājusi iespaidu uz Rietumu kultūru. Platonam viņpasaule ir abstraktu formu un ideju valstība, kristietībai - personificēta Dieva valstība.
Ar Platonu aizsākas virziens, kuru filosofijas vēsturē mēdz dēvēt par ideālismu.

iekaltie ļaudis sēž alā ar muguru pret ieeju un saules gaismu. Nakti alas ārpusē kuras ugunskurs. Alā sēdošie redz šaudīgās ēnas, ko met garāmejošie cilvēki, un dzird viņu balsis. Ieslodzītajiem šķiet, ka redzamais arī ir tā īstā pasaule.
Bet, ja kāds no gūstekņiem atbrīvotos un izietu no alas, āra gaisma viņu sākumā apžilbinātu , bet vēlāk viņš sāktu saskatīt lietas, kādas tās ir.

drīzāk intelektu.

Aristoteļa kosmoloģiskie priekšstati – Visuma centrā Zeme

Četri pamatelementi, no kā būvēts viss esošais

Sengrieķu filozofs Aristotelis (384.– 322. g.p.m.ē.) bija nonācis līdz atziņai, ka pasauli veido četri pamatelementi : gaiss, zeme, ūdens un uguns. Mūsdienās to varam interpretēt kā četrus vielas agregātstāvokļus: gāzveida stāvoklis, šķidrums, cietviela un plazma.

Aristotelis uzskatīja, ka pasaule ir loģiski uzbūvēta un katrai lietai ir sava vieta. Pasaules centrā ir Zeme, jo tā ir vissmagākā. Ap Zemi kustas vairākas sfēras, kas kustās ar dažādie ātrumiem un tās visas kustina Dievs.

Attiecībā uz jebkuru izpētes jomu viņš prasīja lai būtu veikti korekti novērojumi un eksperimenti, bet to rezultāti pakļauti nopietnai analīzi.
Viņu pamatoti uzskata par moderno zinātņu pamatlicēju. Viņš radīja daudzas zināšanu sistematizācijas metodes, kuras izmanto arī šodien. Aristotelis ir autors daudziem zinātniskiem un filozofiskiem terminiem.
Savā daudzpusīgajā darbībā viņš skāra ne tikai filozofijas un loģikas zinātni, bet arī mākslas teoriju, literatūras un teātra jautājumus.

Gudrība nav tikai zināšanas, bet arī prasme zināšanas likt lietā."
"Gudrais nemeklē baudas, bet izvairās no ciešanām."
"Gudrība ir dārgums, ko nevar iztērēt"
"Jo vairāk zini, jo vairāk ir iemeslu šaubīties."
"Atšķirība starp izglītotu un neizglītotu cilvēku ir tāda pati kā starp dzīvu un mirušu."
"Izziņa sākas ar izbrīnu."
"Derīgais dažādām būtnēm ir dažāds, tāpēc nav vienas gudrības, kas derētu visiem, tāpat kā arī māksla visām būtnēm nav vienāda.“
"Vispatīkamāk dzirdēt tādus vārdus, kas dod mums kādas zināšanas."

Novērtē Aristoteļa izteikumus par gudrību un zinībām!

centrā izvirzījās ētiskas dabas jautājumi par to, kur atrast laimīgas dzīves atslēgu. Balstoties uz Sokrāta, Platona, Aristoteļa mācībām, radās vairāki atšķirīgi filozofiski virzieni, kas šos pamatjautājumus mēģināja risināt visai atšķirīgā veidā. Pie nozīmīgākajiem var minēt kinismu, stoicismu un epikūrismu.

Kiniķi

Stoiķi

Epikūrieši

un nevajadzīgajām prasībām, kļūstot par "nabadzības filozofiem". Bieži vien kiniķu vienīgā manta bija ubaga tarba, ceļa spieķis un apmetnis. Kiniķi aicināja atgriezties pie dabas, noraidot kultūras iedibinātās tradīcijas kā nevajadzīgas.
Par populārāko kiniķi cilvēces vēsturē tiek uzskatīts Diogens, kurš dzīvojis mucā, nepazinis kaunu un nerēķinājies ar apkārtējo jūtām, savā dzīvē realizējis kinisko principu - "jo mazāk vajadzību, jo labāk".
Mūsdienās ar vārdu ciniķis apzīmē tādu cilvēku, kam raksturīga izaicinoši nicīga izturēšanās pret vispārpieņemtajām pieklājības un tikumības normām.

pievērsa pašā dabā pastāvošajām likumībām, kas noteica arī cilvēka dzīvi. Viņi, uzskatot tās par nenovēršamām, aicināja samierināties ar likteni, godprātīgi spēlēt tā iedalīto lomu dzīvē, stoiskā mierā pārdzīvot apstākļu sakritību radītos triecienus.
Tas noteica arī attieksmi pret nāvi, kas ir pašas dabas nosacīta, tātad likumsakarīga un nepieciešama.
Stoiķi mācīja nošķirt to, kas ir atkarīgs no paša (tādas tikumiskās iezīmes kā savaldība, prasme kontrolēt savas domas, vēlmes, alkas), no ārējo apstākļu radītajām ietekmēm, kuras kontrolēt un iespaidot nav cilvēka spēkos (nauda, manta, kas pakļauta iznīcības briesmām, slava, kuru viens ļaunprātis nelietīgi var samaitāt). Viņu filozofiskā teorija rosināja uztraukties tikai par to, kas ir no paša atkarīgs. Šī filozofiskā mācība ļoti lielu nozīmi ieguva Romas kultūrā.

Arī šodien runājam par stoisku mieru tādos brīžos, kad cilvēks nesatricināmā savaldībā pārdzīvo likteņa triecienus.

bet neskriet pakaļ jebkurai baudai, brīdinot, ka nepārdomāts baudas mirklis vēlāk spēj sagādāt neizmērojamas sāpes un vilšanos.
Lai gan epikūrieši neatsacījās no ķermeniskajām baudām, tomēr augstāk par tām vērtēja garīgās, kas saistījās ar dvēseles prieku un harmonijas izjūtām, ar atmiņām, cerībām, dvēseles mieru.
Viņi mācīja nebaidīties no nāves, jo, kamēr vien cilvēks ir dzīvs, tikmēr nāves nav, bet, kad iestājas nāve, tad vairs nav cilvēka.
Epikūriešus sauc arī par dārza filozofiem, jo, meklēdams noslēgtību no pasaules ļaunuma, no politikas, no pūļa un burzmas, Epikūrs nopircis dārzu un tajā ierīkojis skolu savu filozofisko mācību popularizēšanai.

"Tver mirkli“ - tā skan viens no epikūriešu centrālajiem saukļiem.

Epikūrs. Fragments no Rafaela gleznas “Atēnu skola”

izkopšanas veids nekā praktiska dzīvi pārveidojoša metode.
Zinātne skaitījās tāda sfēra, kur pat cilvēki bija varenāki par dieviem, tāpēc grieķi cienīja izglītību un tā viņiem bija ļoti nozīmīga vērtība.
Ievērojamāko matemātiķu vidū jāmin Eiklīds (ap 300. g.p.m.ē.), Pitagors (580.-500 g.m.ē.) un arī Arhimēds (287.-212. g. p.m.ē.). Uz šo zinātnieku sasniegumiem un atklājumiem ir veidojusies mūsdienu matemātika, astronomija un fizika.

bijušas tikai līdzeklis pasaules izzināšanai. Pitagors bijis arī numeroloģijas pamatlicējs.

Pitagora priekšstats par pasauli - tā ir matemātiskā valodā izsakāma harmonija. Divas lietas viņš vērtēja augstāk par citām - skaitļus un mūziku. Aritmētiku Pitagors uzskatīja par visas matemātikas māti (šeit runāts par četrām aritmē­tiskām darbībām — saskaitīšanu, atņemšanu, reizināšanu un dalīšanu — I. O.) un uzsvēra, ka no aritmētikas ir atkarīgas arī ģeometrija, mūzika un astronomija (astroloģija).
Pitagors uzskatīja, ka gaļas ēšana nomāc prāta spējas, mācīja, ka mūzikai ir ārstnieciska daba, noliedza ķirurģisku iejaukšanos orgānos, domāja, ka cilvēku savstarpējās attiecībās vissvarīgākā ir draudzība, ka debess ķermeņi ir dzīvas būtnes un tām ir dvēsele.

par ģeometrijas tēvu. Eiklīds bija pirmais, kurš darbā “Elementi” svarīgākās matemātiskās zināšanas izklāstīja kā vienotu teoriju noteiktā secībā. Līdz pat 20. gs. ar to pilnībā pietika visdažādākajiem ģeometriskajiem aprēķiniem, tomēr mūsdienās vispārīgajā relativitātes teorijā un kosmoloģijā jau nepieciešama arī Rīmana sfēriskā ģeometrija.

Eiklīda teorēmas 1732. g. izdotā grāmatā

Fragments no Rafaela gleznas “Atēnu skola”

fiziķis, inženieris, izgudrotājs un astronoms. Viņš veltīja savu dzīvi ģeometrijas izpētei un izgudroja lielu daudzumu dažādu mehānismu.
(Papildinformācija komentāros)

Arhimēda skrūve

Pi=3.14

Uz šķidrumā iegremdētu ķermeni iedarbojas augšupējs spēks, kurš ir vienāds ar šā ķermeņa izspiestā šķidruma svaru.

ir Hērodota darinājums (ap 5.gs.p.m.ē.).
Pirmo globusu konstruējis filozofs Kratess 2.gs. p.m.ē. (skat. zīmējumu lejā)

rekonstrukcija

Herodots - Senās Grieķijas "vēstures tēvs"
Viņa darbos detalizēti atspoguļota svešzemju ļaužu dzīve — viņu ieražas, valoda, izpausmes, nevērtējot tās par pareizām vai nepareizām esam, bet gan cenšoties atspoguļot tā, kā to redz konkrētās sabiedrības indivīdi.

arī ūdens pulksteņus. Taču viņi nepazina laika lineāro kustību, nebija idejas par progresu. Laiks nekur netiecās, tam nebija mērķa. Ne virziena. Viss neskaitāmas reizes atkārtojās, bet kustība cikliski virzījās pa apli, atkal un atkal atgriežoties izejas punktā. Pasaules izjūta bija telpiska un statiska. Kosmoss bija pašpietiekams, sevī noslēgts un viengabalains veselums.

nāvei. *****
Stiprs gars glābj novārgušu ķermeni. *****
Beziemesla nogurums ir slimības priekšvēstnesis. *****
Slimajam kopā ar ārstu ir jācīnās pret slimību. *****
Novērsiet cēloni, tad pāries arī slimība. *****
Cilvēkam ir jāzina, kā palīdzēt pašam sev slimības laikā, neaizmirstot, ka veselība ir vislielākā bagātība.

Zinātniskās medicīnas pamatlicējs - sengrieķu ārsts Hipokrats.
Viņš apkopoja ārstu uzkrāto informāciju sistemātiskā ainā, pārejot no vienkāršas slimību aprakstīšanas pie to cēloņu un ārstēšanas paņēmienu noskaidrošanas

Hipokrāta zvērests

šķidrumi. Tas šķidrums, kurš ir vairākumā, nosaka cilvēka temperamentu. Holēriķim organismā pārsvarā ir žults (grieķu val. – holeia), melanholiķim – melnā žults (grieķu val. – melan holeia), flegmātiķim – limfa (grieķu val. – phlegma), sangvīniķim – asinis (grieķu val. – sanguis).

pie visiem dieviem un dievietēm, viņus par lieciniekiem piesaukdams, ka šo zvērestu un šo rakstveida apņemšanos izpildīšu, cik manas spējas un saprašana atjauj.
Savu skolotāju, ārsta mākslas iemācītāju, es cienīšu tāpat kā savus vecākus, dalīšos ar viņu dzīves grūtībās un nepieciešamības gadījumā palīdzēšu viņam viņa vajadzībās, viņa pēcnācējus uzskatīšu par saviem brāļiem un, ja tie vēlēsies mācīties ārsta mākslu, iemācīšu to bez atlīdzības, bez līguma. Pamācības, mutvārdu stundas un visas pārējās zināšanas es nedošu nevienam citam kā vien saviem dēliem, sava skolotāja dēliem un tiem mācekļiem, kas pēc medicīniskā likuma saistījušies ar līgumu un zvērestu.
Slimniekiem, cik spēšu un pratīšu, es došu tikai labas pamācības, kas nestu svētību un nedarītu viņiem nedz netaisnību, nedz ļaunumu.
Nevienam, kas to lūgs, es nedošu nāvējošas vielas, nedz arī došu padomu, ka īstenot šādu nodomu. Tāpat nedošu nevienai sievietei līdzekļus augļa nodzīšanai.
Savu dzīvi un ārsta māku es saglabāšu tīru un neaptraipītu.
Es nekad neoperēšu akmens slimniekus, bet jaušu to izdarīt šīs mākslas pratējiem.
Lai es ietu kādā namā iedams, es tur iešu tikai slimnieka labuma dēļ un izvairīšos no tīša ļaunuma, kaitēšanas, īpaši no mīlestības lietām ar sievietēm un vīriešiem, ar brīvajiem un vergiem.
Ja man ārstējot vai neārstējot gadītos redzēt vai dzirdēt par cilvēku dzīvi kaut ko, kas nevienam nebūtu jāzina, es par to klusēšu un, glabājot noslēpumu, nekad nevienam to neteikšu.
Ja es zvērestu stingri pildīšu, tad lai man tiek piešķirta laime dzīvē un darbā un slava laiku laikos pie visiem cilvēkiem!
Bet tam, kas zvērestu pārkāpj vai nepatiesi zvēr, lai notiek otrādi!