Ebolas vīrusslimība

uzliesmojuma laikā kādā ciematā netālu no Ebolas upes Kongo Demokrātiskajā Republikā (agrāk Zaira). Tas ir Filoviridae dzimtas RNS vīruss ar lipīdu apvalku. Vīrusa diametrs – 80 x 970 nm. Cilvēkam patogēni ir Zaire Ebolavīrusa, Sudānas, Tai meža (agrākais Ziloņkaula Krasta) un Bundibugyo vīrusu štammi. Reston Ebolavīruss ir patogēns tikai primātiem.
Infekcijas rezervuārs dabā nav pietiekami izpētīts, tomēr ir zināms, ka galvenais rezervuārs ir dažādas sikspārņu sugas. Infekcija dabā nereti skar arī citus savvaļas dzīvniekus, galvenokārt primātus (pērtiķus, gorillas, šimpanzes), kā arī meža antilopes un dzeloņcūkas. Uzliesmojumos pirmie pacienti parasti inficējas, saskaroties ar inficētajiem savvaļas dzīvniekiem.

siekalām, urīnu) no dzīviem vai mirušiem inficētiem cilvēkiem (piemēram, apbedīšanas ceremonijā);
kontaktējoties ar slimnieka vai miruša cilvēka ķermeņa piesārņotajiem priekšmetiem;
nedrošu seksuālu kontaktu ceļā ar personām, kuras pārslimojušas infekciju līdz pat septiņām nedēļām pēc izveseļošanās;
nonākot tiešā kontaktā ar dzīvu vai mirušu savvaļas dzīvnieku (piemēram, pērtiķu, meža antilopju un sikspārņu) asinīm vai citiem ķermeņa šķidrumiem, ja dzīvnieks ir inficēts.

10 dienas).
Infekciozitāte slimniekam sākas, parādoties klīniskajiem simptomiem, un var saglabāties līdz 76 dienām kopš slimības sākuma.
Ebolas vīrusslimība sākas pēkšņi, līdzīgi gripai vai gastroenterītam, ar strauju ķermeņa temperatūras paaugstināšanos, drudzi, galvassāpēm, locītavu un muskuļu sāpēm, kakla sāpēm, vispārēju vājumu, apetītes trūkumu. Vēlāk parādās caureja, vemšana, sāpes kuņģī, izsitumi, acu apsārtums, nieru un aknu mazspēja. Atsevišķiem pacientiem novēro iekšēju un ārēju asiņošanu (deguna un ausu asiņošanu, asiņaina vemšanu, asiņainus izkārnījumus u.c.) un vairāku iekšējo orgānu bojājumus.

šķidrumu un elektrolītu līdzsvaru, nodrošinātu oksigenāciju un normalizētu asinsspiedienu, kā arī simptomātiskā terapija ar pretsāpju un pretdrudža medikamentiem.